Kultūrvēsture

Ekspozīcija “Daugavpils novada kultūrvēsture”

Ekspozīcija sniedz ieskatu novada vēsturē sākot ar 9.g.t.p.m.ē. līdz 1991.gadam. Tajā ir eksponēti autentiski priekšmeti, kuri jums daudz pavēstīs par mūsu novada pagātni. Aizvēsturi bagātīgi pārstāv arheoloģijas kolekcija. Ekspozīcijā īpaša uzmanība veltīta notikumiem, kas saistīti ar 13. gs. celto Dinaburgas pili un 19.gs. celto Dinaburgas cietoksni. Eksponāti vēsta par pilsētu 19.gs. beigās 20.gs. sākumā, kad tā attīstījās kā svarīgs rūpniecības un kultūras centrs. 1920.gadā tā iegūst savu latvisko nosaukumu Daugavpils un vēsturiskās liecības sniedz plašu informāciju par novadu neatkarīgās Latvijas Republikas laikā. Pēc muzeja attīstības koncepcijas tiks izveidota pilnīga vēsturiskā ekspozīcija no senākiem laikiem līdz mūsu dienām.

•   Novada senvēsture
     - Novads Lietuvas Lielkņazistes (1561.g. – 1569.g.) un Polijas-Lietuvas valsts (Rzecz Pospolita) (1569.g. – 1772.g.) sastāvā (1. zāle)
•    Novads Krievijas impērijas sastāvā (1772.g. – 1917.g.)
     - Novads 1772.g. – 1861.g. (2.zāle)
     - Novads 1861.g. – 1917.g. (3.zāle)
•    Novads Latvijas Republikas sastāvā (1918.g. – 1940.g.) (4.zāle)
•    Daugavpils novads PSPS sastāvā (1940. - 1991. g.) (5.zāle)

Novads Lietuvas Lielkņazistes (1561.g.-1569.g.) un Polijas-Lietuvas valsts (Rzecz Pospolita) (1569.g.-1772.g.) sastāvā

Pirmatnējās kopienas iekārta Latvijas teritorijā pastāvēja no 9000 g.p.m.e. līdz IX—X gs. Šī iekārta ietver sevī akmens un agro metālu laikmetu. Ekspozīcijā skatāmi darbarīki no kaula, akmens, dzelzs, kā arī juvelierizstrādājumi no bronzas, kas pierāda, ka darbarīku pilnveidošana un senā cilvēka prasmes attīstība noved pie pirmās senās formācijas maiņas, kas bija dibināta uz darba kopīguma un vienlīdzīgās sadales.
Sakot ar IX gs. novada teritorija iedibinās feodālā ekonomiskā formācija. Par feodālās pārvaldes centriem kļūst pilis, un viena no tām — Jersika — kļūst par seno latgaļu politisko un ekonomisko centru. Vienā no ekspozīcijas vitrīnām skatāmi 1939. gada Jersikas pilskalna arheoloģisko izrakumu materiāli, kas ļauj iepazīt seno latgaļu sadzīvi, amatniecības un tirdzniecības attīstību.
XIII gs. sākuma latgaļu valstiskuma dibināšanu pārtrauc vācu krustnešu iebrukums. 1209. gada Rīgas arhibīskaps Alberts nodedzina Jersiku, bet 1230. gadā latgaļu zemes pilnībā pāriet bīskapa un ordeņa rokās.

1275. gadā, lai varētu nostiprināties iekarotajās zemēs un kontrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, tika uzcelta Dinaburgas pils, kas kļuva par mūsu pilsētas sākumu. Pilī, kuras makets apskatāms zāles centrā, mita Livonjjas ordeņa krustneši, kas turēja savā pakļautībā vietējos iedzīvotājus un iebruka kaimiņu krievu un lietuviešu zemēs.
XVI gs. otrajā pusē Livonijas kara rezultātā beidza pastāvēt nacionālas sadrumstalotības periods vācu pakļautībā. Tā vietā nāca atkarība no poļu magnātiem. 1561. gadā Dinaburgu ieņem poļi, bet 1566. gadā tā kļūst par ļnflantijas vojevodistes centru.
XVII gs. Dinaburga kļūst par nozīmīgu tirdzniecības un muitas punktu uz Daugavas. Šajā laikā par latgaļu zemēm cīnās Polija, Krievija un Zviedrija. 1656. gadā Dinaburgu iekaro Krievija un pārdēvē to par Borisogļebsku. Krievi te valdīja 11 gadus, bet 1667. gadā pamiera rezultātā pilsēta atkal nonāk poļu pakļautībā. Poļi pārvalda pilsētu līdz 1772. gadam.

Novads Krievijas impērijas sastāvā (1772.g.–1917.g.)

Novads 1772.g. – 1861.g.

XVIII gs. 2. pusē Rečā Pospoļītā bija vērojams sabrukums, šo apstākli izmantoja Prūsija, Austrija un Krievija, kuras 1772. gada sava starpa sadalīja Polijas teritoriju. Šīs pārdales rezultātā Latgale kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu. Tas turpināja teritoriju, ko apdzīvoja latvieši, apvienošanu.
1778. gadā Dinaburgu pasludināja par apriņķa pilsētu un apstiprināja tās apbūves plānu. Šajā laikā pilsētā dzīvoja tirgotāji un sīkpilsoņi. Tirgotāji pārdeva pārtikas produktus, vilnas un zīda audumus ne tikai Dinaburgā, bet arī citās pilsētās.
Lielas izmaiņas gan pilsētas plānojumā, gan arī tās ikdienas dzīvē ienesa Dinaburgas cietokšņa celtniecība. Pieaugot Napoleona iebrukuma draudiem, 1810. gadā sāka celt cietoksni. Sākoties 1812. gada karam, cietokšņa celtniecība vēl nebija pabeigta, bet neskatoties uz to, tam bija liela loma Krievijas rietumu robežu aizsardzībā. Karam beidzoties, cietokšņa celtniecību turpināja.

XIX gs. 1. pusē Dinaburga kļuva par nozīmīgu Vitebskas guberņas centru, kā arī otru lielāko Latvijas rūpniecības pilsētu. Šajā laikā rodas rūpnīcas, kuras pārstrādā vietējo izejvielu, aug iedzīvotāju skaits, sakarā ar Grīvas miesta pievienošanu 1831. gadā paplašinās pilsētas teritorija. Dinaburgas ekonomisko attīstību veicināja arī šoseju un dzelzceļu būvniecība. Visu pilsētu pārzināja ievēlētā dome.
XVIII gs. Latgales lauksaimniecība turpināja attīstīties dzimtbūšanas iekārtas apstākļos. Pēc 1782. gada tautas skaitīšanas rezultātiem Latgalē dzīvoja 161024 zemnieki. No tiem 15,7% bija valsts zemnieki, 5,2% piederēja katoļu baznīcām un klosteriem, 75,5% — muižniekiem, 3,48% — pārējiem īpašniekiem piederošie zemnieki. Muižniekiem piederēja policijas un tiesas vara, kā arī tiesības pārdot zemniekus. Arvien lielāku nozīmi ieguva klaušu darbs.

XVIII gs. pēdējā gadu desmitā un XIX gs. pirmajā gadu desmitā radās muižnieku manufaktūras Līksnā un Krāslavā.

Novads Krievijas impērijas sastāvā (1772.g.–1917.g.)

Novads 1861.g. – 1917.g.

60. g adu reformas un tām sekojošā kapitālisma attīstība Krievijā būtiski pārvērta Dinaburgas seju XIX gadsimta otrajā pusē. Līdz ar straujo dzelzceļu būvi pilsēta kļuva par svarīgu dzelzceļa mezglu. Jaunu ceļu būve atdzīvināja tirdzniecību, veicināja pilsētas rūpniecisko attīstību.
1893. gada 14. janvārī ar imperatora Aleksandra III pavēli Dinaburga tika pārdēvēta par Dvinsku.
X IX un XX gadsimta mijā Dvinska kļuva par nozīmīgu rūpniecības un tirdzniecības centru. Pilsētā darbojās ap 60 rūpniecības uzņēmumu, lielākie no kuriem bija dzelzceļa darbnīcas, ādu rūpnīca, sērkociņu un pogu fabrikas. Visvairāk šeit bija attīstīta vieglā rūpniecība. Pēc rūpniecības un tirdzniecības iestāžu skaita 1912. gadā Dvinska ieņēma pirmo vietu Vitebskas guberņā.
Kapitālisma attīstību lauksaimniecībā kavēja dzimtbūtnieciskās paliekas. Latgalē pamatā bija mazās un vidējās zemnieku saimniecības. Pastiprinājās zemniecības diferenciācija.
1905.-1907. gada revolūcija Latvijā bija visas tautas revolūcija, kura apvienoja plašus tautas slāņus cīņā pret apspiedējiem. Tai bija nacionālās atbrīvošanās raksturs. 1905.g. decembrī sakarā ar revolucionārajiem nemieriem Dvinska tika pasludināts kara stāvoklis.
XIX gs. beigās Dvinskā bija 16 mācību iestādes, bet 1913. gadā — 39. To vidū bija divas vidējās — reālskola un sieviešu ģimnāzija. Skolās īpaši bija jūtama rusifikācija. Krievu valodā tika pasniegti visi priekšmeti, atskaitot reliģiskos.
No 1871. līdz 1904. gadam Latgalē bija aizliegts iespiest un izplatīt grāmatas latviešu valodā, kas bremzēja nacionālās kultūras attīstību.
XX gadsimta sākumā Dvinskā bija trīs teātri (ceturtais — vasaras laikā Poguļankā), četri kinoteātri, septiņas bibliotēkas.

No paša pirmā pasaules kara sākuma Latvijas teritorijā tika ieviests kara stāvoklis. Dvinska kļuva par piefrontes pilsētu. Te atradās V krievu armijas štābs. V armija sākumā ietilpa Ziemeļrietumu, vēlāk Ziemeļu frontes sastāvā.
Carisma gāšana Februāra revolūcijas rezultātā Dvinskas pilsētnieki un garnizona kareivji sagaidīja ar masu mītiņiem un demonstrācijām.

Novads Latvijas Republikas sastāvā (1918.g. – 1940.g.)

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas dažādi latviešu politiskie grupējumi sāka diskusijas par Latvijas autonomijas un apvienošanas iespējām. 1917. gada 27. aprīlī pirmajā Latgales latviešu kongresā Rēzeknē tika pieņemts lēmums par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem.

1918. gada 18. novembrī vāciešu okupētajā Rīgā tika proklamēta neatkarīga Latvijas Republika. Savu darbību uzsāka pagaidu parlaments - Tautas Padome.
1920. gada 3. janvārī pēc smagām kaujām Latvijas armijas daļas sadarbībā ar poļu karaspēku ģenerāļa E. Ridza-Smiglija vadībā atbrīvoja Daugavpili no lieliniekiem.
Latvijas armijas pamatā bija četras kājnieku divīzijas: Kurzemes, Vidzemes, Latgales, Zemgales. No 1920. gada Zemgales divīzija tika izvietota Daugavpils cietoksnī. Daugavpilī dislocējās arī 1. Jātnieku pulks.
Atbrīvotajā no svešzemju karaspēka Latvijā sākās jauns attīstības posms. 1920. gada 1. maijā tika sasaukta Satversmes sapulce, kura izstrādāja valsts pamatlikumu - Satversmi. Satversme noteica, ka augstākā likumdošanas vara Latvijā pieder Saeimai, augstākā izpildvara - Ministru kabinetam. Latvijas pašvaldības struktūras atradās Iekšlietu ministrijas pārziņā un darbojās trijos līmeņos - pilsētu, apriņķu un pagastu.1934. gada 15. maijā valsts apvērsuma rezultātā parlamentāro valdību Latvijā nomainīja Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms.
Nozīmīgākais likums, kas sekmēja lauku uzplaukumu, bija 1920. gada Satversmes sapulces apstiprinātā agrārā reforma. Latgalē notika pārēja no sādžām uz viensētām. Lauksaimniecība bija vadošā Latvijas tautsaimniecības nozare, kura tika nodarbināti 68% no visu strādājošo kopskaita. Miera gados veidojās jaunā Latvijas rūpniecība, kura bija vērsta, galvenokārt, uz vietējo izejvielu izmantošanu un produkcijas ražošanu pasu tirgum.1919.gadā Tautas Padome pieņēma likumu par Latvijas izglītības iestādēm. Obligātajā izglītībā, kuru varēja iegūt dzimtajā valodā, bija paredzēta divgadīga mājmācība vai pirmskola, sešgadīga pamatskola un divgadīga papildu skola. Valsts nodrošināja atbalstu mazākuma tautību skolām.
Līdz ar ekonomikas atjaunošanas, tautas nacionālās pašapziņas augšanu, sākās Latvijas kultūras dzīves uzplaukums. Liela nacionāla un kulturāla nozīme ir latviešu tautas dziesmu svētkiem, kuri kļuva par tautas gara paudējiem un tautas vienības un stipruma apliecinātājiem.

Daugavpils novads PSRS sastāvā

1940.gada vasarā Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā un pārtrauca savu pastāvēšanu kā neatkarīga valsts. Otrā pasaules kara laikā tās teritoriju okupēja Vācijas karaspēks. Daugavpils apkārtnē tika izveidota padomju kara gūstekņu nometne “Štalag-340” un ebreju geto. Desmit tūkstošiem latviešu zaldātu karoja kā Sarkanās armijas sastāvā, tā arī Vermahta karaspēka sastāvā. 1944.gada 27.jūlijā 2.Baltijas frontes 4.triecienarmija triecienuzbrukumā ieņēma Daugavpili. Vairākas kara relikvijas stāsta par šiem notikumiem.
Kara laikā Daugavpils iedzīvotāju skaits samazinājās līdz 15 tūkstošiem cilvēku, 70% ēku stāvēja drupās. Daugavpilieši aktīvi piedalījās veco rūpniecības uzņēmumu atjaunošanā un jaunu rūpnīcu, skolu, medicīnas, sporta un kultūras iestāžu celtniecībā.
1980.gadu beigās Daugavpils kļuva par Latvijas nozīmīgu rūpniecības un kultūras centru, pēc iedzīvotāju skaita (127 tūkstošu) ieņemot otru vietu republikā.
Šajos gados par pasaulslaveniem kļuva Daugavpilī dzimušie mākslinieki Marks Rotko, aktieris un režisors Solomons Mihoelss, komponists Oskars Stroks.
Strauja demokrātijas attīstība un nacionālās pašapziņas pieaugums 1980.gadu beigās – 1990.gadu sākumā ietekmēja jaunu politisko organizāciju izveidi. Latvijas Tautas fronte kļuva par visietekmīgāku politisko spēku un organizatoru cīņā par neatkarību. 1990.gada 4.maijā tika pieņemta deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, 1991.gada 21.augustā – konstitūcijas likums “Par Latvijas Republikas valsts statusu”.
Kā nacionālās vienošanas un atdzimšanas simbols 1990.gadā notika Latgales dziesmu svētki.

„Ceļš uz dievnamu”

Izstādē „Ceļš uz dievnamu” tiek parādīti kultūras mantojuma pieminekļi, kuri raksturo kristīgās ticības – vecticībniecību, pareizticību, katoļticību un luterticību. Tie ir dievnamu attēli, ikonas, reliģiskie priekšmeti, garīdznieku amata tērpi un grāmatas – kopā vairāk nekā 200 eksponātu, kuriem piemīt īpaša garīgā, vēsturiskā un kultūras vērtība. Pašlaik Daugavpilī atrodas 6 vecticībnieku, 7 pareizticīgo, 4 Romas katoļu un 1 evanģēliski luteriskā baznīca. Uzsākta katoļu baznīcas būvniecība Ķīmiķu ciematā, izstrādāti katoļu dievnamu celtniecības projekti Križos un Ruģeļos. Gadu simtiem mūsu pilsētnieki apmeklē dievnamus, apsveic viens otru reliģiskos svētkos, piedalās kopējos dievkalpojumos. Tas liecina par mūsu multinacionālās pilsētas iedzīvotāju toleranci, kā arī kalpo par stimulu savu spēju un garīguma pilnveidošanā.

Pagātnes reveranss

Izstāde, kas veidota no muzeja krājuma, attēlo XIX gs. beigu – XX gs. sākuma viesistabas interjeru ar jūgendstila (moderna) elementiem. Šim stilam bija raksturīgs augsts garīguma līmenis, iekšējais dāsnums un formu plastiskā pilnība, kas bija balstīta uz dabas pasaules vienkāršību. Kopš seniem laikiem viesistaba bija ne tikai viesu uzņemšanas vieta, bet arī mājas galvenā istaba un tās dvēsele. Šeit uzņēma viesus, nopietni un sirsnīgi sarunājās, lasīja dzeju un prozu, klausījās mūziku, dziedāja, izklaidējās, kā arī visa ģimene pulcējās vakariņām vai vakara tējai, lai dalītos ar pagājušās dienas iespaidiem. Viesistabas iekārtojums atbilda tā laika etiķetes stingrajiem noteikumiem. Mēbeles novietoja „pēc interesēm”: ērtos un omulīgos stūrīšos. Mūsu viesistabā atrodas autentiski priekšmeti, kurus lietoja XIX gs. beigās – XX gs. sākumā. Sienas un griesti rotāti ar jūgendstilam raksturīgiem augu motīvu ornamentiem.